Daudzbalsīgs «Viens, divi, trīs, četri, pieci!»

Gatavošanās šī gada valsts svētku koncertu sesijai 17. un 18. novembrī atšķīrās vairākos nebijušos līmeņos. Valsts svētki un tā mēroga pasākumi vienmēr uzliek savu atbildību jau tikai ar savu vēstījumu afišā un koncerta nozīmē, bet šoreiz, kā sezonas pirmajiem koncertiem, līdz ar to nāca klāt vēl papildus intonācijas un pakāpes satraukumam.

Viens. Koncerts tika izpildīts solistu un instrumentālās grupas muzikālā pavadījumā. Tas liek dejotājam justies īpašāk, kolektīvam lepnāk, bet līdz ar šīm sajūtām ir papildus pārdzīvojumi, ka «Pie Dieviņa gari galdi» skan lēnāk kā nekad, bet no malas kļūst smagi nevis ēteriski. «Stūru stūriem tēvu zeme» kļūst arvien straujāki, bet līdz pēdējam brīdim jūtama spriedze gaisotnē, vai «Sarkandaiļa roze auga» ir nospēlējama ar piedāvātajiem mūzikas instrumentiem.

Divi. Bez ierastām repertuāra dejām, īpaši šiem koncertiem tika atjaunotas arī aizmirstu deju horeogrāfijas. Kuras būs īstās Ieviņas? Kā dalīs sastāvus koncertiem? Papildus mēģinājumi un pirmkārt jau pirmizrāde kolektīvam - Dancim tapa savas Skroderdienas ar «Lai dzīvojam, lai svinam!»

Trīs. 17. novembra vakara koncerts 9 Danča dejotājiem bija pats pirmais koncerts šī kolektīva sastāvā. Ierastam pirms koncertu satraukumam pievienojās «eksāmena» sajūta - vai pierādīsi, ka neviens nav kļūdījies Tevi ieliekot dejas sastāvā? Vai attaisnosi izvēli? Vai nenokļūdīsies? Vai esi apģērbies pēc visiem kolektīva likumiem? Bet, kas nav mazāk svarīgi, ar ko «uzstāsies» kolektīvā par savu pirmo koncertu? - ar šampanieti? vai ar to pietiks? kādi pīrādziņi vislabāk garšos? un ja nu Dancī neviens neēd pīrādziņus?

Četri. Ne mazāks satraukums un patīkamas trīsas par gatavošanos koncertam pārņēma dejotājus, kuri pēc lielākas vai mazākas pauzes atgriezās kopā ar Dančiniekiem uz skatuves. Ārpus Danča kādam loma mainījusies, bet uz skatuves tas ir tik ierastais burvīgais smaids un dejotprieks, ko ar prieku skatītājs sagaidīja atgriežamies kā tik ļoti siltas un tuvas vērtības.

Pieci. Lai arī latviešu skatuviskās dejas koncerti nav retums šodien Latvijā, šoreiz, lai iegūtu biļeti uz svētku koncertu vajadzēja būt modram, pacietīgam un veiklam. Rindas pēc tām uzjundīja sajūtas par Dziesmu un deju svētku biļešu iegādei nepieciešamo meistarību, taktiku un gatavību izstāvēt rindu vairāku stundu garumā.

Vai izdosies pārmetiens? Kādas krāsa dzīpariņi būs vislabākie? Kādi vainagi būs «Pie Dieviņa gari galdi» meitenēm? Vai visām jaunajām meitenēm arī nepieciešamas bizes? Vai acis ir pietiekami tumšas, bet vaigi gana sārti? Vai 18:00 jau jābūt gatavam?

Viens otru atbalstot, pucējot, uzmundrinot, Dancis pavadīja valsts svētkus Rīgas Kongresu namā, pulcējot skatītājus un savas ģimenes to pulkā. Svētki pagāja tā kā tiem pienākas - ar prieku, bagātu emociju gammu, atzinību un mīļiem «Bravo» no skatītājiem. Saka: darbs dara darītāju. Un ar darbu arī jaunie dejotāji saņēma savus Danča dvielīšus pirmo sviedru noslaucīšanai, citus skatītāju rindās vēroja viņu meitiņa pirmo reizi, citam omīte ar zibspuldzi ķēra mazmeitas solo, bet par to, ka «Sarkandaiļa roze auga» neatstās vienaldzīgu nevienu, mēs bijām pārliecināti jau no sākuma, jo viens ir muzikālais pavadījums un Olgas Rajeckas talants, bet tikai mūsu Ilze Bērziņa spēj tik emocionāli izjusti savilkt visus elementus vienkopus tālu aiz dejas, dziesmas un skaņdarba robežām.

Šodien ir gandarījuma sajūta par labi padarītu darbu, un jau gatavojamies nākamajam «Viens, divi, trīs, četri, pieci!», bet tikpat daudzbalsīgi!